Viesizrāde Jelgavā jau 18.janvārī

Antonam Čehovam – 160. Hip hip urā!

Gan tāpēc, ka A.Čehovam dzimšanas diena, gan tāpēc, ka jelgavnieki noteikti ir pelnījuši savā pilsētā skatīties arī tiešām labas amatierteātra izrādes, VEF teātris sestdien, 18.janvārī (tas 2020.gadā) dodas uz Jelgavu ar izrādi “Ivanovs” un to varēs redzēt LLU Studentu teātra telpās. Izrādes sākums plkst. 14:00, pie kam ieeja pret ziedojumu mākslai. Tātad – nav ne iepriekšpārdošanas, ne ielūgumu, bet gan vecu vecā sistēma “kurš pirmais atnāk, tas pirmais tiek ielaists”.

Luga “Ivanovs” tika uzrakstīts 1887.gadā  10 dienu laikā un tā ir pirmā Čehova luga, kas uzvesta teātrī. Pēc tam luga tika pārstrādāta, bet pēc tam uzrakstīta arī 3.versija. Režisors Agris Krūmiņš šajā VEF teātra iestudējumā par pamatu izmanto “drāmas variantu”, bet ar nelieliem “komēdijas versijas” iestarpinājumiem. Izrāde 2019./2020.gada sezonas amtierteātru skatē saņēma labu vērtējumu Rīgas skatē un marta vidū piedalīsies Rīgas reģiona konkursā, loģiski, ar cerību, ka tiks finālā, kas, kā jau katru gadu, notiks aprīļa sākumā. Interesanti, ka iepriekšējā gada skatē par labāko Latvijas amatierteātru izrādi tika atzīta Ogres teātra izrāde … “Ivanovs”.

Recenzija par “Ivanovu” Dailes teātrī te, bet par “Ivanovu” Ogrē un VEFā – te.

“Četri balti krekli” un es

Literāri – muzikālais klubs “Četri balti krekli” manā virsvadībā nostrādāja no 15.03.200 līdz 31.12.2019 un tagad tie ir nodoti drošās rokās jauniem, enerģiskiem, ideju bagātiem cilvēkiem, kas “100% latviešu mūzikas” ideju turpinās un noteikti pacels vēl nebijušos augstumos.

Ja kāds grib uzzināt ko vairāk, tad var palasīties te

Pats nu esmu savam cienījamajam vecumam un pašreizējām interesēm atbilstoša darbošanās veida (biznesa) meklējumos.

 

Virslīga 2017.gadā

2018.gada 27.martā pie lasītājiem ceļu sāk “Latvijas futbola gadagrāmata 2017”, kurai 2.ievadrakstu grāmatas sastādītājs Ilvars Koscinkēvičs uzticēja uzrakstīt man. To arī paveicu:

2017.gads bija sestais biedrības „Latvijas futbola Virslīga” darbības gads un šī ir sestā „Latvijas futbola gadagrāmata”. Šogad tā ir vēl biezāka un izsmeļošāka un vairāk Latvijas futbolā notiekošo atspoguļojošāka. Ir patiess prieks gan par šo, gan citām tradīcijām, ko Latvijas futbolā, cerams, ka uz paliekošiem laikiem, ir iedibinājusi biedrība „Latvijas futbola Virslīga”, kuru man bija tas gods vadīt kopš dibināšanas brīža.

Šajos 6 gados ir sasniegts daudz – Latvijas augstākās līgas čempionāts ar katru gadu kļūst vizuāli arvien pievilcīgāks, sportiskā intriga ar katru gadu kļūst arvien lielāka, futbola klubu un līgas finansiālais stāvoklis arvien uzlabojas, kā arī skandālu un citu nepatīkamu notikumu skaits arvien sarūk. Pagaidām vēl neizdodas ar skatītājiem piepildīt stadionus, bet visu uzreiz jau nevar gribēt – tiksim arī līdz tam.

2017.gada sezona sportiskās intrigas ziņā noteikti bija visaizraujošākā pēdējo 26 sezonu laikā, jo intriga (par to, kas izcīnīs kādas medaļas un kas 2018.gadā startēs Eiropas līgā) bija dzīva līdz pat čempionāta pēdējām sekundēm. Nebija ne „lielā trijnieka”, ne „lielā četrinieka” – jebkura komanda bija gatava un spējīga atņemt punktus jebkuram pretiniekam.

2017.gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē viena gada ietvaros tika izcīnīti divi Latvijas Kausi un abas šo Kausu izcīņas bija aizraujošas un intriģējošas. Čempionu līgā kārtējo reizi pievīla izloze, bet neveiksmes Eiropa līgā, ja ne citādi, tad noteikti var izskaidrot ar nepareizu zvaigžņu stāvokli debesīs vai kādām citām astroloģiskām vai numeroloģiskām nekārtībām.

Pēc 2015.gada „tīras spēles sezonas” un 2016.gada, kad UEFA Latviju dažādos kongresos slavēja par straujo progresu spēļu sarunāšanas apkarošanā, 2017.gadā atkal bija vērojama „melno bruņinieku” aktivizācija, ko vasarā veiksmīgi izdevās neitralizēt, no Virslīgas un 1.līgas čempionātiem izslēdzot liekās komandas. Pavisam drīz paredzēta arī vēsturiskā tiesas procesa kulminācija un, cerams, ka kāds saņems pelnīto sodu par brīdinājumu un biedinājumu jebkuram, kas joprojām nav atmetis domu, ka Latvijas futbolā varēs nodarboties ar spēlēm, kam nav nekāda sakara ar futbolu.

Novēlu, lai nākamā gada čempionāts būs tikpat (vai ļoti tuvu tam) intrigām bagāts un aizraujošs kā šis, lai čempionātu līdz galam nospēlē visi 8 klubi un lai līdzjutēji atgriežas tribīnēs. Atbalstīt savas pilsētas futbola komandu taču ir tik pašsaprotami, patīkami un pacilājoši. Par Latvijas futbolu!

 

123 stāsti par Artūru Vaideru

Šodien, 2017.gada 2.novembrī pie lasītājiem ceļu sāks (tiks prezentēta) grāmata “Sporta žurnālistikas leģenda VAIDERS”, kurā apkopoti 123 atmiņu stāsti par kopīgu darbiem un nedarbiem ar Artūru Vaideru.

Viens no stāstiem : Artūrs Vaiders – omulīguma etalons

Artūru Vaideru pirmo reizi satiku kādas lidostas bagāžas saņemšanas zonā, kur pavisam netīšām bijām nokļuvuši kāda ceļojuma laikā. Mūs iepazīstināja mana Universitātes laika pasniedzēja un Artūra sieva Inese, skaļi sauca pāri visai lielajai zālei „Artūr, nāc iepazīties ar manu labāko studentu!” un man nekas cits neatlika, kā klātienē iepazīties ar cilvēku, kura rakstus biju lasījis „Dienas” sporta sadaļā, gan dzirdējis TV un radio raidījumos par un ap sportu. Paspiedām viens otram roku, pagrābām savas ceļasomas un skrējām tālāk.

Nākamā tikšanās bija pēc dažiem gadiem, kad biju viltīgi ievilināts atpakaļ „futbola apritē” un kā FK „Jelgava” kluba prezidents biju ieradies uz kādu pasākumu Latvijas futbola federācijā, kur pēc oficiālās daļas pie uzkodu un dzērienu galda notika konferences interesantākā un radošākā sadaļa. Artūrs Vaiders šajā kompānijā (sporta žurnālisti, es un vēl daži perifērijas futbola klubu pārstāvji) bija tāds kā Brigaderes „Sprīdīša” Baltais tētiņš, kas bija autoritāte pats par sevi, nevis tāpēc, ka bija kādā amatā vai draudzīgās attiecībās ar kādu. Izskatījās, ka tā laika „LFF varenajiem” tas īpaši nepatika un man vēlāk ik pa laikam atgādināja, ka Vaideram esot „zobs uz LFF” un no viņa esot jāuzmanās.

Man kā cilvēkam, kam nav noslieces sekot dažādām apšaubāmi autoritatīvām norādēm un kam smalkjūtība nav iedzimta īpašība un ik pa laikam uznāk vēlme pēc „maza izmēra revolūcijām”, tieši tas bija vajadzīgs un tāpēc pirms un pēc sapulcēm (vai pseidosapulcēm) par Latvijas futbola nākotni vienmēr sazvanījos ar Artūru, lai uzzinātu viņa viedokli un nomierinātu prātu – viņa optimisms, loģiskais prāts un enciklopēdisms bieži vien izglāba no vēlmes „visu mest malā”, tādējādi ievelkot mani futbola norisēs arvien dziļāk un nopietnāk.

Pienāca 2010.gada vasara un Zemgales olimpiskais centra (ZOC) būvniecība ievirzījās fināla fāzē. Pēkšņi zvana Artūrs Vaiders un prasa, kā esam domājuši atklāt ZOC. Atbildu, ka tas jau Olimpiskās komitejas un Jelgavas domes ziņā, bet viņš jau visu ir izdomājis un prasa, vai varu sarīkot tikšanos ar Andri Rāviņu. Nācās zvanīt uz Domi un sarunāt, jo zināju, ka lieta būs ja ne nopietna, tad interesanta noteikti. Tādējādi klātienē iepazinos gan ar Jelgavas mēru, gan atjaunoju pazīšanos ar Normundu Malnaču, kas strādāja Anglijas futbola klubā „Blackpool” (viņi 2010.gadā bija iekļuvuši Premjerlīgā un sāka gatavoties sezonai). Sapulce notika kafejnīcā „Tami-Tami” un sarunu laikā viss tika nolemts – ZOC atklāšana notiks 3.septembrī un galvenais notikums būs futbola spēle starp FK „Jelgava” un „Blackpool” FC. Artūrs tik veiksmīgi vadīja šo „slepeno sapulci”, ka visi pēc tās bija laimīgi un ne jau no tām dažām alus glāzēm, kas tika iztukšotas atmosfēras uzlabošanas nolūkos. Tādējādi tieši pateicoties Atrūram Vaideram Jelgavā ieradās Anglijas Premjerlīgā spēlējošs klubs un ZOC atklāšana izvērtās par vienu no 2010.gada Latvijas svarīgākajiem notikumiem futbolā.

Pēdējo reizi A.Vaideru satiku 2016.gada vasarā Liepājas „Daugavas stadionā” un atpazinu tikai pēc smaidošajām un dzīvesgudrajām acīm, bet omulīgums bija tas pats iepriekšējais – izrunājāmies par jaunumiem futbolā, Jelgavā un par visu ko citu, par ko parasti cilvēki stadionu VIP zonās runājās. Tāds man viņš arī vienmēr paliks atmiņā – aizrautīgi strādājošs, ļoti zinošs, domās neatkarīgs un saskarsmē ar apkārtējiem jautri omulīgs.

Jauni runas vingrinājumi

Ja cilvēks pamostas pusstundu pirms modinātāja zvana, loģiski, ka uznāk vēlme šo “bonusa laiku” izmantot ļoti lietderīgi un radoši, jo nav jau paredzams, kad šāda lieta (pamosties gandrīz nakts vidū, t.i., 8.00) notiks vēlreiz. Vai nu pirms gulētiešanas biju pārāk savilcis sevī emocijas no “Romas” 3:0 pret “Čelsiju” vai kā citādi, bet pamodos ar vēlmi vēlreiz noskatīties 2017.gada, iespējams, labāko un stilīgāko “ārpusfutbola” notikumu Latvijas futbolā, proti, Latvijas aktieru maču pret “Metta / Latvijas Universitāte” vīriem ar Anatolija Kreipāna komentāriem fonā.

Skatoties un priecājoties par šo izrādi (tas taču katram ir skaidrs, ka futbola spēle savā ziņā ir izrāde, jo galvenais taču ir skatītājs, nevis kāds vīrs ar svilpi, kādi vīri glaunos uzvalkos stadionu “skaiboksos” un pat ne izrādes veidotāji un lomu izpildītāji, t.i., šajā gadījumā futbolisti), sapratu, ka tieša sasaiste Latvijas aktiermākslai un Latvijas sportam ir tikai boksā, jo jebkuram topošajam aktierim jau no mazotnes runas nodarbībās neskaitāmas reizes ir bijis jāskaita “Briedis bedrē brikšķināja”.

Cienījamie runas pedagogi – Latvijā taču nav tikai bokss un nav tikai Briedis! Piedāvāju jauno aktieru apmācības dažādot arī ar citu sporta veidu pārstāvjus pieminošiem vingrinājumiem, kuru ātra atkārtošana 10 vai 20 reizes pēc kārtas noteikti palīdzēs Latvijas aktieriem runāt vēl skaidrāk un izteiksmīgāk: “Rēdlihs ar Gauraču Rēzeknē raudzē ieraugu”, “Porziņģis meņģējas grozbumbas gaņģos”, “Gorkšam garšo šķebīgs borščs”.

Laiks lietderīgi pavadīts un nu varu ķerties pie plānotajiem un tiešām darāmajiem darbiem.