Šodien, 2017.gada 2.novembrī pie lasītājiem ceļu sāks (tiks prezentēta) grāmata “Sporta žurnālistikas leģenda VAIDERS”, kurā apkopoti 123 atmiņu stāsti par kopīgu darbiem un nedarbiem ar Artūru Vaideru.
Viens no stāstiem : Artūrs Vaiders – omulīguma etalons
Artūru Vaideru pirmo reizi satiku kādas lidostas bagāžas saņemšanas zonā, kur pavisam netīšām bijām nokļuvuši kāda ceļojuma laikā. Mūs iepazīstināja mana Universitātes laika pasniedzēja un Artūra sieva Inese, skaļi sauca pāri visai lielajai zālei „Artūr, nāc iepazīties ar manu labāko studentu!” un man nekas cits neatlika, kā klātienē iepazīties ar cilvēku, kura rakstus biju lasījis „Dienas” sporta sadaļā, gan dzirdējis TV un radio raidījumos par un ap sportu. Paspiedām viens otram roku, pagrābām savas ceļasomas un skrējām tālāk.
Nākamā tikšanās bija pēc dažiem gadiem, kad biju viltīgi ievilināts atpakaļ „futbola apritē” un kā FK „Jelgava” kluba prezidents biju ieradies uz kādu pasākumu Latvijas futbola federācijā, kur pēc oficiālās daļas pie uzkodu un dzērienu galda notika konferences interesantākā un radošākā sadaļa. Artūrs Vaiders šajā kompānijā (sporta žurnālisti, es un vēl daži perifērijas futbola klubu pārstāvji) bija tāds kā Brigaderes „Sprīdīša” Baltais tētiņš, kas bija autoritāte pats par sevi, nevis tāpēc, ka bija kādā amatā vai draudzīgās attiecībās ar kādu. Izskatījās, ka tā laika „LFF varenajiem” tas īpaši nepatika un man vēlāk ik pa laikam atgādināja, ka Vaideram esot „zobs uz LFF” un no viņa esot jāuzmanās.
Man kā cilvēkam, kam nav noslieces sekot dažādām apšaubāmi autoritatīvām norādēm un kam smalkjūtība nav iedzimta īpašība un ik pa laikam uznāk vēlme pēc „maza izmēra revolūcijām”, tieši tas bija vajadzīgs un tāpēc pirms un pēc sapulcēm (vai pseidosapulcēm) par Latvijas futbola nākotni vienmēr sazvanījos ar Artūru, lai uzzinātu viņa viedokli un nomierinātu prātu – viņa optimisms, loģiskais prāts un enciklopēdisms bieži vien izglāba no vēlmes „visu mest malā”, tādējādi ievelkot mani futbola norisēs arvien dziļāk un nopietnāk.
Pienāca 2010.gada vasara un Zemgales olimpiskais centra (ZOC) būvniecība ievirzījās fināla fāzē. Pēkšņi zvana Artūrs Vaiders un prasa, kā esam domājuši atklāt ZOC. Atbildu, ka tas jau Olimpiskās komitejas un Jelgavas domes ziņā, bet viņš jau visu ir izdomājis un prasa, vai varu sarīkot tikšanos ar Andri Rāviņu. Nācās zvanīt uz Domi un sarunāt, jo zināju, ka lieta būs ja ne nopietna, tad interesanta noteikti. Tādējādi klātienē iepazinos gan ar Jelgavas mēru, gan atjaunoju pazīšanos ar Normundu Malnaču, kas strādāja Anglijas futbola klubā „Blackpool” (viņi 2010.gadā bija iekļuvuši Premjerlīgā un sāka gatavoties sezonai). Sapulce notika kafejnīcā „Tami-Tami” un sarunu laikā viss tika nolemts – ZOC atklāšana notiks 3.septembrī un galvenais notikums būs futbola spēle starp FK „Jelgava” un „Blackpool” FC. Artūrs tik veiksmīgi vadīja šo „slepeno sapulci”, ka visi pēc tās bija laimīgi un ne jau no tām dažām alus glāzēm, kas tika iztukšotas atmosfēras uzlabošanas nolūkos. Tādējādi tieši pateicoties Atrūram Vaideram Jelgavā ieradās Anglijas Premjerlīgā spēlējošs klubs un ZOC atklāšana izvērtās par vienu no 2010.gada Latvijas svarīgākajiem notikumiem futbolā.
Pēdējo reizi A.Vaideru satiku 2016.gada vasarā Liepājas „Daugavas stadionā” un atpazinu tikai pēc smaidošajām un dzīvesgudrajām acīm, bet omulīgums bija tas pats iepriekšējais – izrunājāmies par jaunumiem futbolā, Jelgavā un par visu ko citu, par ko parasti cilvēki stadionu VIP zonās runājās. Tāds man viņš arī vienmēr paliks atmiņā – aizrautīgi strādājošs, ļoti zinošs, domās neatkarīgs un saskarsmē ar apkārtējiem jautri omulīgs.
