Ja cilvēks pamostas pusstundu pirms modinātāja zvana, loģiski, ka uznāk vēlme šo “bonusa laiku” izmantot ļoti lietderīgi un radoši, jo nav jau paredzams, kad šāda lieta (pamosties gandrīz nakts vidū, t.i., 8.00) notiks vēlreiz. Vai nu pirms gulētiešanas biju pārāk savilcis sevī emocijas no “Romas” 3:0 pret “Čelsiju” vai kā citādi, bet pamodos ar vēlmi vēlreiz noskatīties 2017.gada, iespējams, labāko un stilīgāko “ārpusfutbola” notikumu Latvijas futbolā, proti, Latvijas aktieru maču pret “Metta / Latvijas Universitāte” vīriem ar Anatolija Kreipāna komentāriem fonā.
Skatoties un priecājoties par šo izrādi (tas taču katram ir skaidrs, ka futbola spēle savā ziņā ir izrāde, jo galvenais taču ir skatītājs, nevis kāds vīrs ar svilpi, kādi vīri glaunos uzvalkos stadionu “skaiboksos” un pat ne izrādes veidotāji un lomu izpildītāji, t.i., šajā gadījumā futbolisti), sapratu, ka tieša sasaiste Latvijas aktiermākslai un Latvijas sportam ir tikai boksā, jo jebkuram topošajam aktierim jau no mazotnes runas nodarbībās neskaitāmas reizes ir bijis jāskaita “Briedis bedrē brikšķināja”.
Cienījamie runas pedagogi – Latvijā taču nav tikai bokss un nav tikai Briedis! Piedāvāju jauno aktieru apmācības dažādot arī ar citu sporta veidu pārstāvjus pieminošiem vingrinājumiem, kuru ātra atkārtošana 10 vai 20 reizes pēc kārtas noteikti palīdzēs Latvijas aktieriem runāt vēl skaidrāk un izteiksmīgāk: “Rēdlihs ar Gauraču Rēzeknē raudzē ieraugu”, “Porziņģis meņģējas grozbumbas gaņģos”, “Gorkšam garšo šķebīgs borščs”.
Laiks lietderīgi pavadīts un nu varu ķerties pie plānotajiem un tiešām darāmajiem darbiem.